Kam ir augsts sepses risks?

Lai gan ikvienam var attīstīties sepse, ja viņam ir infekcija, šādām grupām ir ievērojami lielāks risks un nepieciešama īpaša piesardzība:

1. Zīdaiņi un vecāka gadagājuma cilvēki: Šo cilvēku kopīga iezīme ir nepietiekami attīstīta imūnsistēma. Zīdaiņu un mazu bērnu imūnsistēma vēl nav pilnībā attīstījusies, savukārt vecāka gadagājuma cilvēku imūnsistēma ar vecumu vājinās un bieži vien ir saistīta ar vairākām pamatslimībām, apgrūtinot viņiem efektīvu cīņu ar infekcijām.
2. Pacienti ar hroniskām slimībām: Pacientiem ar tādām slimībām kā diabēts, vēzis, aknu un nieru slimības, hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) vai HIV/AIDS ir vājāki organisma aizsardzības mehānismi un orgānu funkcijas, tāpēc infekcijas, visticamāk, izkļūs nekontrolējamas.
3. Cilvēki ar imūnsistēmas traucējumiem: Tie ir vēža pacienti, kuriem tiek veikta ķīmijterapija, cilvēki, kuri lieto imūnsupresantus pēc orgānu transplantācijas, un cilvēki ar autoimūnām slimībām, kuru gadījumā viņu imūnsistēma nespēj efektīvi reaģēt uz patogēniem.
4. Pacienti ar smagu traumu vai nopietnu operāciju: Pacientiem ar plašiem apdegumiem, smagu traumu vai nopietnām ķirurģiskām operācijām ādas vai gļotādas barjera tiek iznīcināta, nodrošinot kanālu patogēnu iekļūšanai, un organisms atrodas augsta stresa stāvoklī.
5. Invazīvo medicīnas ierīču lietotāji: Pacientiem ar katetriem (piemēram, centrālās vēnas katetriem, urīnceļu katetriem), ventilatoriem vai drenāžas caurulītēm ķermenī šīs ierīces var kļūt par “īsceļiem” patogēnu iekļūšanai cilvēka organismā.
6. Personas ar nesenām infekcijām vai hospitalizāciju: Īpaši pacientiem ar pneimoniju, vēdera dobuma infekciju, urīnceļu infekciju vai ādas infekciju, ja ārstēšana nav savlaicīga vai neefektīva, infekcija var viegli izplatīties asinīs un izraisīt sepsi.

Kā atklāt sepsi? Galvenajiem noteikšanas reaģentiem ir galvenā loma

Ja augsta riska personām rodas aizdomas par infekcijas simptomiem (piemēram, drudzis, drebuļi, elpas trūkums, paātrināta sirdsdarbība un apjukums), viņiem nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība. Agrīna diagnoze balstās uz virkni klīnisko novērtējumu un laboratorisko testu, starp kuriem dažādi in vitro diagnostikas (IVD) testa reaģenti ir neaizstājamas klīnicistu "acis".

1. Mikrobu kultūra (asins kultūra) – diagnostikas “zelta standarts”
   • Metode: Pacienta asins, urīna, krēpu vai citu aizdomīgu infekcijas vietu paraugi tiek savākti un ievietoti pudelēs ar barotni, kuras pēc tam inkubē, lai veicinātu patogēnu (baktēriju vai sēnīšu) augšanu.
   • Loma: Šis ir “zelta standarts” sepses apstiprināšanai un izraisītājfaktora identificēšanai. Kad patogēns ir kultivēts, var veikt pretmikrobu jutības testu (AST), lai palīdzētu ārstiem izvēlēties visefektīvākās antibiotikas. Tomēr tā galvenais trūkums ir nepieciešamais laiks (parasti rezultātu iegūšanai nepieciešamas 24–72 stundas), kas neveicina sākotnējo ārkārtas lēmumu pieņemšanu.
2. Biomarķieru testēšana — ātrās “signalizācijas sistēmas”
   Lai kompensētu laikietilpīgo kultūras defektu, ātrai palīgdiagnozei plaši tiek izmantoti dažādi biomarķieru noteikšanas reaģenti.
   • Prokalcitonīna (PCT) testēšanaŠis pašlaik ir vissvarīgākais un specifiskākais ar sepsi saistītais biomarķieris.PCTir olbaltumviela, kuras līmenis veseliem cilvēkiem ir ļoti zems, bet smagas bakteriālas infekcijas laikā tā tiek ražota lielos daudzumos vairākos audos visā organismā.PCT testi (parasti izmantojot imūnhromatogrāfiskas vai hemiluminiscences metodes) sniedz kvantitatīvus rezultātus 1–2 stundu laikā.PCTlīmeņi ļoti liecina par bakteriālu sepsi un tos var izmantot, lai uzraudzītu antibiotiku terapijas efektivitāti un vadītu tās pārtraukšanu.
   • C-reaktīvā proteīna (CRP) testēšana: CRP ir akūtas fāzes proteīns, kura līmenis strauji palielinās, reaģējot uz iekaisumu vai infekciju. Lai gan tas ir ļoti jutīgs, tas ir mazāk specifisks nekāPCTjo tas var būt paaugstināts dažādu stāvokļu, tostarp vīrusu infekciju un traumu, gadījumā. To bieži lieto kopā ar citiem marķieriem.
   • Leikocītu skaits (WBC) un neitrofilo procentuālais daudzums: šis ir visvienkāršākais pilnas asins ainas (CBC) tests. Sepses pacientiem bieži ir ievērojams WBC pieaugums vai samazinājums un palielināts neitrofilo procentuālais daudzums (nobīde pa kreisi). Tomēr tā specifiskums ir zems, un tas jāinterpretē kopā ar citiem rādītājiem.
3. Molekulārās diagnostikas metodes – precīzijas “skauti”
   • Metode: tādas metodes kā polimerāzes ķēdes reakcija (PCR) un metagenomiskā nākamās paaudzes sekvencēšana (mNGS). Šīs tehnoloģijas izmanto specifiskus praimerus un zondes (kuras var uzskatīt par progresīviem “reaģentiem”), lai tieši noteiktu patogēnu nukleīnskābes (DNS vai RNS).
   • Loma: Tām nav nepieciešama kultivēšana, un tās var ātri identificēt patogēnus asinīs dažu stundu laikā, pat atklājot organismus, kurus ir grūti kultivēt. Īpaši gadījumos, kad tradicionālās kultūras ir negatīvas, bet klīniskās aizdomas joprojām ir augstas, mNGS var sniegt kritiskas diagnostiskas norādes. Tomēr šīs metodes ir dārgākas un nesniedz informāciju par antibiotiku jutību.
4. Laktāta testēšana – “krīzes” līmeņa mērīšana
   • Audu hipoperfūzija un hipoksija ir sepses izraisītas orgānu mazspējas galvenie faktori. Paaugstināts laktāta līmenis ir skaidrs audu hipoksijas marķieris. Ar gultasvietas ātrajiem laktāta testiem var ātri (dažu minūšu laikā) izmērīt laktāta koncentrāciju plazmā. Hiperlaktatēmija (>2 mmol/l) spēcīgi norāda uz smagu slimību un sliktu prognozi, un tā ir svarīgs rādītājs intensīvas ārstēšanas uzsākšanai.

Secinājums

Sepse ir sacensība ar laiku. Galvenie mērķi ir gados vecāki cilvēki, vāji cilvēki, cilvēki ar blakusslimībām un cilvēki ar specifiskām saslimšanām. Šīm augsta riska grupām jebkādas infekcijas pazīmes jāārstē piesardzīgi. Mūsdienu medicīna ir izveidojusi ātras diagnostikas sistēmu, izmantojot dažādas metodes, tostarp asins kultūras, biomarķieru testus, piemēram,PCT/CRP, molekulārā diagnostika un laktāta testēšana. Starp tiem dažādi ļoti efektīvi un jutīgi noteikšanas reaģenti ir agrīnās brīdināšanas, precīzas identifikācijas un savlaicīgas iejaukšanās stūrakmeņi, ievērojami uzlabojot pacientu izdzīvošanas iespējas. Risku atpazīšana, agrīno simptomu novēršana un paļaušanās uz progresīvām noteikšanas tehnoloģijām ir mūsu visspēcīgākie ieroči pret šo "neredzamo slepkavu".