Priekšzināšanas

Cilvēka sarkano asinsķermenīšu antigēni tiek klasificēti vairākās asinsgrupu sistēmās atkarībā no to rakstura un ģenētiskās atbilstības. Dažas asinsgrupas nav saderīgas ar citām asinsgrupām, un vienīgais veids, kā glābt pacienta dzīvību asins pārliešanas laikā, ir dot recipientam pareizās asinis no donora. Transfūzijas ar nesaderīgām asinsgrupām var izraisīt dzīvībai bīstamas hemolītiskas transfūzijas reakcijas. ABO asinsgrupu sistēma ir vissvarīgākā klīniskā asinsgrupu sistēma orgānu transplantācijai, un Rh asinsgrupu noteikšanas sistēma ir vēl viena asinsgrupu sistēma, kas klīniskajā transfūzijā ir otrajā vietā aiz ABO asinsgrupas. RhD sistēma ir visantigēniskākā no šīm sistēmām. Papildus ar transfūziju saistītajiem riskiem grūtniecībām ar mātes un bērna Rh asinsgrupu nesaderību ir jaundzimušo hemolītiskās slimības risks, un ABO un Rh asinsgrupu skrīnings ir kļuvis par ikdienas procedūru. B hepatīta virsmas antigēns (HBsAg) ir B hepatīta vīrusa ārējā apvalka proteīns, un pats par sevi tas nav infekciozs, taču tā klātbūtne bieži vien ir saistīta ar B hepatīta vīrusa klātbūtni, tāpēc tā ir pazīme par inficēšanos ar B hepatīta vīrusu. To var atrast pacienta asinīs, siekalās, mātes pienā, sviedros, asarās, nazofaringeālas sekrēcijās, spermā un maksts sekrēcijās. Pozitīvus rezultātus serumā var izmērīt 2 līdz 6 mēnešus pēc inficēšanās ar B hepatīta vīrusu un ja alanīna aminotransferāzes līmenis ir paaugstināts 2 līdz 8 nedēļas iepriekš. Lielākajai daļai pacientu ar akūtu B hepatītu slimības sākumā rezultāts kļūst negatīvs, savukārt pacientiem ar hronisku B hepatītu šī indikatora rezultāti var saglabāties pozitīvi. Sifiliss ir hroniska infekcijas slimība, ko izraisa treponema pallidum spiroheta, kas galvenokārt tiek pārnesta tieša seksuāla kontakta ceļā. Sifiliss var tikt pārnests arī nākamajai paaudzei caur placentu, kā rezultātā var rasties nedzīvi dzimuši bērni, priekšlaicīgas dzemdības un iedzimts sifiliss zīdaiņiem. Sifilisa inkubācijas periods ir 9–90 dienas, vidēji 3 nedēļas. Saslimstība parasti ir 2–4 nedēļas pēc inficēšanās ar sifilisu. Normālu infekciju gadījumā TP-IgM var noteikt vispirms, un tas izzūd pēc efektīvas ārstēšanas, savukārt TP-IgG var noteikt pēc IgM parādīšanās un var būt klātesošs ilgāku laiku. TP infekcijas noteikšana joprojām ir viens no klīniskās diagnostikas pamatprincipiem līdz šim. TP antivielu noteikšana ir svarīga TP pārnešanas profilaksei un ārstēšanai ar TP antivielām.
AIDS, saīsinājums no iegūtā imūndeficīta sindroma, ir hroniska un letāla infekcijas slimība, ko izraisa cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV), kas galvenokārt tiek pārnests dzimumakta ceļā un koplietojot šļirces, kā arī no mātes bērnam un ar asinīm. HIV antivielu testēšana ir svarīga HIV pārnešanas profilaksei un HIV antivielu ārstēšanai. Vīrushepatīts C, ko dēvē par C hepatītu, ir vīrusu hepatīts, ko izraisa C hepatīta vīrusa (HCV) infekcija, kas galvenokārt tiek pārnests ar asins pārliešanu, adatu dūrieniem, narkotiku lietošanu utt. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, globālais HCV inficēšanās līmenis ir aptuveni 3%, un tiek lēsts, ka aptuveni 180 miljoni cilvēku ir inficēti ar HCV, un katru gadu ir aptuveni 35 000 jaunu C hepatīta gadījumu. C hepatīts ir izplatīts visā pasaulē un var izraisīt hronisku iekaisīgu aknu nekrozi un fibrozi, un dažiem pacientiem var attīstīties ciroze vai pat hepatocelulāra karcinoma (HCC). Ar HCV infekciju saistītā mirstība (nāve aknu mazspējas un hepatocelulārās karcinomas dēļ) nākamo 20 gadu laikā turpinās pieaugt, radot ievērojamu risku pacientu veselībai un dzīvībai, un ir kļuvusi par nopietnu sociālu un sabiedrības veselības problēmu. C hepatīta vīrusa antivielu noteikšana kā svarīgs C hepatīta marķieris jau sen ir novērtēta klīniskajos izmeklējumos un pašlaik ir viens no svarīgākajiem C hepatīta papildu diagnostikas instrumentiem.